Pēc tam kad filozofija ir izrietējusi no sāpēm , lai gan likt tai izrietēt no laimes. Atjaunot mīlestību pasaulē, kur valda absurds - tas ir tāpat kā atjaunot visdedzinošānās un iznīcinošākās cilvēciskās jūtas. Bet nav nozīmīga sprieduma , ko atliecināt uz ilgstošu mīlestību [uz šīs zemes] uz uz to , kas tāda nav. Uzticīga mīlestība - cilvēkam ir veids , cik iespējams , uzturēt labāko no sevis paša. Ar to uzticības vērtība pieaug. Bet sī mīlestība ir ārpus mūžīgā. Cilvēks realizējas tikai mīlestībā , tāpēc aiz mirdzošas formas viņš tur atrod savas situācijas, kam nav nākotnes .
Es redzu iebildumu tajā visā : es nekad neesmu mīlējusi . Lai nu paliek...
No comments:
Post a Comment