tā mēdz notikt..

Jau atkal brīvdiena galā, bet šoreiz es TEVI izbaudīju ! Saule, debesis, sirsnīgas sarunas un karsta vaniļas tēja ar medu...vēl pēc gadiem romantikas un ceļojums būs galā...

Trigonometrija

Jau 5 minūtes kā domāju par teroraktu šajās telpās. Jau atkal smadzenēm nepieplūst pietiekams daudzums asiņu un kuņģis jau dzied bada serenādi!
Jau 5 minūtes kā mani pirksti lūdzas pēc siltuma, sarāvušās dūrēs. Tikai mazliet...
Jau pēc 5 minūtēm atkal pieslēgšos stundai, kas mani mulsinās, jo nākamā reizē tiekoties šeit pat, šajā pat laikā, gaidīs komandants - ieskaite !
Jau pēc 5 minūtēm manas rokas atplauks it kā tās ar siltumu pildītu tinte...
Tā pagāja 5 minūtes.

Jau atkal klāt 5 minūtes , kas ļauj rokām savilkties dūrēs un lūgt siltuma.
Rokas novīst, elpa sitas ciet... sasodīts, šiet ir auksts !

Ilūzija . Slepus apzogu savus sveču krājumus. Aizdedzinu degli ar apzinātu apbrīnu,kaut es spētu apņemt sevi ar tādu pat svelmainu burbuli, lai sāpes paliek aiz tā.

Jau atkal pagājušas 5 minūtes.

Pieaugušie nekad neizprot paši sevi, un bērni nogurst, viņiem skaidrojot.

Antuāns De Sent - Ekziperī

world is falling out

Jau atkal ērkšķi plaukst kumelīšu pļavā,kas samtaino kamzoli maina pret ķeceri.
Mēs visi esam tie , kas sēž būrī -ar vai bez ... mūsu gribas.
Sodien jau atkal lidlauks apledojis, kas lauza spārnu galotnes manai mašīnai...un asaras nerimās kā lietus vasaras tveicē!
Jau atkal tu pazemo mani savā izrādē, lai plūktu ērkšķu audzētos ziedus.
Vientulība ir mana brīnišķīgākā dāvana, kas neļauj pat tev tajā piedalīties !
Pateikt ardievas vietai ,kuru tu sauc par pasauli ir tikai miglainas fantāzijas !
Pienācis laiks iekarot jaunu pasauli. Ar manu mīļāko spēli...
Bez žņauga šoreiz neiztikt, jau atkal brūces vaļā pušu,,
Jau atkal es uzvaru sevis izgudrotā spēlē!


*uzlieku replay > Brooke Fraser - Shadowfeet

Karstas tējas maģija

Aizdegtas aromātiskās sveces un karsta vaniļas tēja, kur gan šobrīd varētu būt labāk kā te ?
Vēl pāris šķēlīšu citrona un ne kripatas cukura, šodienai tikai dabisko...
Visapkārt klusums, nav drāmas, nav konfliktu , bet tas tikai līdz rītdienai.
Fonā skan klasiskā mūzika...es sāku ilgoties pēc kultūras - teātra un operas.(jāatzīmē plānotajos darbos..)
Šodienai vajag maz - es esmu laimīga !
Pievienot mazliet smaida un šis vakars ir izdevies lielisks, es esmu tevi aizmirsusi !

atzīšanās

Esmu slēpusi savu grafomāniju ... pat tagad man prātā drukājas jaunas epifānijas, laiks pabeigt iesākto lugu . ( grūti , jo sajūta maldās pa plūdiem, kur tai vispār nav beigu...)

Vilciens*

Ja mīļums ir vilciens, tas nepietur vairs šajā stacijā. un tad gaudojiet skaļi un dūšīgi taurēs, skaļi elsojiet, uzsauciet bravo un viss ...
Viss, kas nonosit, nenokauj, nenomoka, kļūstot saudzējošs, spēcinošs, barojošs, rīt... tikai vilciens, kas nepietur nesaudzēs pirkstus rīt ... Un tik smagām, tik ķēpīgām pilēm saule ieklāsies ādā, tieši rūgstošā , noplēstā ādā..

ja mīļums , tieši rūgstošais -ir vilciens,aiz manis ir
pietura, kurai vairs nezin vārda...

debates bez saprāta...

Sirds, jā, tas ir orgāns , kuru tik bieži apdzied mīlas balādēs, bet nekas nekad nenotiek kā pasakās un vai vajag ?
Atkal parādās šis burvju vārds > nekad, kas traucē visus pātarus. Vaitiešām vēl nevienam nav ienācis prātā aizliegt šo 5 burtukombināciju, tieši šādā salikumā pielietot, rakstīt dzejā, kurmedaini rožaino smaržu nomaina uz mirušo...
Ar šiem 5 burtiem tiek sagrauti visi tie sapņi, kur jebkad iriemaldījušoes šie burti...
Cilvēkiem, tomēr nav jābaidās no mirušajiem , bet gan dzīvajiem , kas skaudības mākti iznīcina visu, kas citam svēts un dārgs. Cilvēki arvien mazāk uzlūko debesis , kas raugās mūsos ik dienas...

vēstures plūsma

Līdz reisam vēl tikai 6 stundas, tātad sēžam tālāk nomāktības stūrī ar domām, kas nogalinātu aiz manis sēdošo ''kluso'' kompāniju.
Ar tik meitenīgiem sprediķiem smadzeņu krokās, turpinu vērot tos, kas saucams par pretējo dzimumu. Secinājumu klāsts pārsteigtu pat manu māti, kas pastāv un dzīvo ar domu - viņas vecākā meita ir vīriešu nīdēja !
Lidostas paradīze - spēļu stūris , kas patstāvīgi par sevi atgādina ar ovāciju viļņiem...

viena dzīve dzīvojas...

Asara rit pār vaigu... Cik gan maz vajag, lai mani sāpinātu , kaut Tu to jau esi iepraktizējis - Tu to jau darīji pirms es saņēmu iespēju Tev parādīt, uzrakstīt, izkliegt, nogalināt TEVI !
Jā, tieši tā, tas ir tas, kas jau šos pāris gadus ņem un triec tieši Tavā žņaugā...
Domas mierina tā kā citu nomierina jauna opija deva ...
Vakardiena tika ierakstīta vēstures sadaļā, bet kā paliks ar šodienu ? Būs tukšas ailes ar spilgtām izsaukuma zīmēm galā... bet kā paliks ar šodienu ?
Mēs gribam daudz vairāk kā dzīvi izbaudīt , bet vai pietiktu vien ar to , ja kaut dienu mēs būtu kāds cits ?
Laikam jau nē, jo dusmu ērkulis iedurtos rīklē un kūpinātu cietā diska bloku. Cik daudz vajag , lai sevi dēvētu par laimīgu ?Kas ir LAIME ? Tās ir jūtas, emocijas vai lietas ?
Mirklim tāpat vairs nav nozīmes , tas tiks atņemts līdz ar nākamo elpas vilcienu...tas pazudīs un vēsture to paņems kā aizbildinātu parādu no nākotnes !
Tagadnei ir ļoti maza nozīme, jo to aprauj ik sekunde, kas turpina skriet kā nelabais pa kraujas labirintu līdz atsitīsies pret finišu, un pazudīs tas, kam piederēja šī sekunde...

Mazliet mīlestības ir visur...

CONCLUSION

Atspīdums peļķē ātri vien pazūd , bet kustība turpinās.
HAH, reiz manī mita neizsmeļama mīlestība - kas ir mainījies tagad ?!

izraksts no piezīmēm ceļojumā

Paķert vēju un aizlidot. Lūk, kas spēs dzēst manas ilgas un dumjās domu domas...
Atvērt acis un nebaidīties pieņemt to, kas atņemts un palaists garām !
Paņemt un iečukstēt mieram ausī ar ābolu elpu...
Tagad izraudāt visu sāpi ar sāļām asarām, kas sadziedētu to, kas jau ievainots , pat sirdi.
Čuksts,čuksts, kas iemidzina vakarus mierā.
Un kur paliek mierinājums ?
-ieslēdz DEBUSSY -REVERIE

Already FRIDAY !

Truli apmācot debesis,
Spārni ieslīga ledus salūtā...
Nolaižoties uz manas personīgās maģistrāles, kas šodien pieder tikai man , izlaidu ''kājas'' ar patīkamu stinguma atsitienu muguras radziņos. Jā, šodien lidojumam nebija tas labākais laiks! Pat putni bēga prom no turbīņu skavām...
Noklausoties diriģenta monologā , iegriezos kārtējā PITSTOPĀ , kas šoreiz iezīmēja galapunktu ceļojumā.
Šodien nebija mana saulainākā diena tur augšā, pat sinoptiķi negrauza labvēlīgo laikapstākļu piparkūkas...
Pēc ilgiem laikiem > man atkal patīk būt ziemā ! Sen neesmu ieņēmusi neviena kalna virsotnes un nogāzes , bet nav jau laika manai sabiedrībai - visi cīnās ar laika ierobežoto plūsmu... un meditācija vienatnē vairs nav mana mīļākā nodarbe.
Man no tiesas vajag papildināt hobiju listi...