chimney*

come
my smashed
chinking heart
which is full with iron
sun over my house
and days
go and- don't look back !
i am turning into shadow
on my -roof

trakos vakaros kā šis

nemaz nejūtu likteņa līnijas
arī pieskaroties pie rokas
neredzu, kas notiks šovakar
tādas jocīgas pasaku mokas

bisektrise*

kaut ko esmu aizmirsusi izdarīt
droši vien vēlāk atcerēšos
vai arī kāds man to pateiks no rīta
pateiks vēlreiz lai neizdzēšos
kaut ko esmu aizmirsusi uzrakstīt
visu dienu kā tukšām rokām
kā bez lietussarga skriešus no tevis
cauri kapiem mājup pa tumsu
kāpēc atmiņas nenomirst rakstos
kāpēc tās aiziet tik klusu?

TIEŠI CENTRĀ

Dārza vārtiņi atveras,
kā pakļāvīga lapaspuse.
Pie kuras kāda bieža dievbijība griežas ar vaicājumu,
un nav vairs laika kavēties ar acīm lietās,
kuras jau precīzi iespiedušās atmiņā.
Es pazīstu gan ieradumus, gan dvēseles.
Man nevajag nedz vārdu, nedz viltus tiesības!
Esmu labi pazīstama visam, kas ir ap mani,
un visiem zināmas gan manas skumjas, gan vājums.
Tas ir mūsu visgrūtākais kāpums
un tādi mēs reiz stāsimies Dieva priekšā-
nevis kā elki vai uzvarētāji,
bet gan vienkārši ņemti pretī
kā daļa šīs tiešamības
kā akmeņi un koki.

Vasara*

Klusu -pustumsā... Klausoties patīkamu mūziku, es ticu brīvībai, kas mani aplenc. Tikai tur, kur es to zinu! Smeldzošā melodijā man acīs sariešas asaras, ko slēpju ar melnām brillēm uz acīm!

Galva griežas un visām debess pusēm, lai vērotu , kas notiks...
Bet prāts turpina smieties - tieši šonakt es gulēšu zīdaiņa miegā!
Lēnā blūza pavadījumā es TEVI uzlūgšu uz deju ...
Šoreiz bez tukšiem angāriem un baznīcu klusajiem zvaniem, es pavadīšu tevi vasarā...

TRULI RAUGOTIES NEKĀDĀ PUNKTĀ UN DOMĀJOT NEKO

Vispār man iet labi. "Labi" ir relatīvs apzīmējums . Gluži kā solistiem - viss ir relatīvs. Viss grīļojas, ļogās, bet nesabrūk. Ar laiku...
Viss slēpjas apburošos daudzpunktos. Kaut es klusumu uzrakstīt spētu. Nu ja. Nevaru iztikt bez citātiem. It īpaši situācijās , kad vārdi neveidojas - tie pulsē kaut kur manās sviedrainajās rokās. Tad tikai citāti spēj glābt mani.
Es vēlētos atvadīties . Šoreiz kadā puspamestā aerodromā. Starp aukstiem lidmašīnu purniem un apgrieztiem spārniem, sarūsējušām šasijām , starp kurām rēgojas uzblīdusi riepu gumija. Un milzīgs nelīdzens asfalta tuksnesis ar neizprotamām baltām raustītām līnijām , kas izskatās pēc kādas slepenas pilsētas plāna.

to dēvē par MĪLESTĪBU

Pēc tam kad filozofija ir izrietējusi no sāpēm , lai gan likt tai izrietēt no laimes. Atjaunot mīlestību pasaulē, kur valda absurds - tas ir tāpat kā atjaunot visdedzinošānās un iznīcinošākās cilvēciskās jūtas. Bet nav nozīmīga sprieduma , ko atliecināt uz ilgstošu mīlestību [uz šīs zemes] uz uz to , kas tāda nav. Uzticīga mīlestība - cilvēkam ir veids , cik iespējams , uzturēt labāko no sevis paša. Ar to uzticības vērtība pieaug. Bet sī mīlestība ir ārpus mūžīgā. Cilvēks realizējas tikai mīlestībā , tāpēc aiz mirdzošas formas viņš tur atrod savas situācijas, kam nav nākotnes .
Es redzu iebildumu tajā visā : es nekad neesmu mīlējusi . Lai nu paliek...

Ja Kalns nenāk pie Muhameda , Muhameds vēsā mierā dodas pie
kalna, uzrāpjas augšā un secina - kalna galā viss labāk redzams.

Vienu brīdi televīzora ekrānā pātrūkst bildīšu ķēde, un es ieraugu tikai savu atspulgu , iekodušos marinētā gruķī, blenžot man taisni acīs. Pagriežos pretī nākamajam ekrānam , kas pieder datoram, un to aizsprostojuši ūdensaugi, tā dēvētais ekrānsaudētājs, nekad neesmu sapratusi kam īsti vajadzīgs, kas mūždien atgādina , ka es jau 15 minūtes neesmu pieskārusies tastatūrai.
Kad ieslēdzu datoru , man pretī raugās mans atspulgs , un ir grūti aptvert , ka šo personu vajadzētu apskaut, bet man aiz muguras it kā sajūsminoties par pēdējiem akordiem , aplaudē žalūzijas...

Bērnības piliens

Vecāku guļamistabā pie spoguļa stāvēja iesārta gliemežnīca.
Pielavījos uz pirkstgaliem un piegrūdu to pie auss.
Gribēju vienreiz pieķert, ka tā neskumst pēc vienmērīgām šalkām. Lai arī biju maza , tomēr zināju , ka , pat ja kādu mīl ļoti , ļoti, reizēm gadās to aizmirst....