Dārza vārtiņi atveras,
kā pakļāvīga lapaspuse.
Pie kuras kāda bieža dievbijība griežas ar vaicājumu,
un nav vairs laika kavēties ar acīm lietās,
kuras jau precīzi iespiedušās atmiņā.
Es pazīstu gan ieradumus, gan dvēseles.
Man nevajag nedz vārdu, nedz viltus tiesības!
Esmu labi pazīstama visam, kas ir ap mani,
un visiem zināmas gan manas skumjas, gan vājums.
Tas ir mūsu visgrūtākais kāpums
un tādi mēs reiz stāsimies Dieva priekšā-
nevis kā elki vai uzvarētāji,
bet gan vienkārši ņemti pretī
kā daļa šīs tiešamības
kā akmeņi un koki.
No comments:
Post a Comment