Ar véstures spárnu védám...

Lidojumam laiks labvēlīgs
-vēl stunda līdz celsimies spārnos
redzi tur tālāk ?
-ir gaidāmais ceļa vējš
ar spārnotu ceļojuma spārnu
uzklāsim debesīm zvaigznāja palagu
paceļam buras - mēs laižamies !
tur,kur Ziemassvētku garam tuvu...

Ezera Sonāte

Filma tapusi Rīgas kinostudijā, 1976.gadā. Filmas režisors un galvenās lomas atveidotājs ir Gunārs Cilinskis.

Filma atklāj nepiepildāmas mīlestības stāstu,kas attīstās pākāpeniski. Protams, stāsts mijas ar sarežģījumu un homora dvesmu ,kas atklāj , kāpēc šī mīlestība nav iespējama.

Filmas pamatā ir izmantots Regīnas Ezeras romāns ‘’Aka’’ , ko režisors dažviet ir mainījis ar papildinājumiem vai satura notikumu maiņu.

Darbs rada noslēpumainu un skumju noskaņu ,kas dažviet raibināts ar humora pilieniem - Māra nedarbiem.

Es ieteiktu šo darbu iepazīt daudziem jauniešiem un ne tikai, kas dzīvo ar ‘’rozā brillēm’’ uz acīm. Dzīve mūs norūda, tāpēc kā papildinājums mums ir vajadzīgs materiāls no kā smelties rūdījumu.

Svētdiena

Jau no rīta bija nolemts izlaist dievkalpojumu un ķerties pie dienas plāna 2.punkta > aplaupīt mežu... Apcirtu pāris sūnu kūļus, aplaupīju pīlādžu ķekarus un priežu ķērpju saimes...
Un tā jau tapa ''Sintijas & Meži'' ADVENTES vainagi ar asistentu ,kas malkoja tēju par diviem un bužināja suni... Paldies par sirsnīgajām sarunām- par pasauli, kur man nav lemts spert savu lielizmēra kāju ...

Labrīt!

Vairums sapņu nevar atcerēties,bet ikviena pamošanās no rīta ir kā piedzimšana...

atskaņā

katram godīgam
latvietim izsniegta
dvēseles vietā
skudra uz monētas,
vitamīnnogurums,
pelēka jaciņa,
un Nobela prēmija -
neizlietota
1905. gada dinamīta paciņa

mēmā cūku gripa

dzerot tēju
sagribējas sadot
kādam pa mici
tur pie augslējām
ar dzeloņu spici
ar ābolu elpu
iesmaržinot cūku gripu

spēlējam kariņu paši ar sevi
šurpu turpu pa frontes līniju
pienesam paši sev munīciju
slepenās kartes un pārsienamos materiālus
bet vakaros, kad visi beidzot iet gulēt
mēs savācam nesprāgušās granātas

man sāp

vakaros spēlējam šahu
mums katram pa tornim
pārējās figūras aizmestas
tiltam no tava uz manējo
deviņi stāvi
pēdējie astoņi sen jau ir tukši
trepju lenteres ķirmju izēstas
vienos caurumos gluži kā siers
kur tu to rāvi
ka varētu uzkāpt pa ārpusi
kurš gan ko tādu vēl gribētu
ārpusē lietus un tumsa
tumsa un pūžņojošs miers

tagad un te

nu, ja tā godīgi
neko nedaru
nav laika
gribu spilvenu
segu, krūzi ar tēju
jasmīnu tēju
un sveces
grāmatu iesāktu
nē, pašā vidū
gribu, lai ārā
aiz loga
nedaudz līst lietus
tā, lai krītošās
lapas no kokiem
pielīp pie matiem
un stikla, un asfalta
gribu, lai nebeidzas
james brown
lai turpina
i feel good
neko nedaru
nav laika
un tā

konsīlijs

šeit dzīvo tas, ko es pateicu
tur dzīvo tas, ko tu saprati
redzi, pa vidu ar spieķīti
pareizrakstība klibo

26.09.09

Dzīves drāmām mēģinājumu NAV.

Ar sarežģītu grimasi tiek apstādināts lidojums uz Marsu.
Pēc 5 minūšu debatēm rudens ieslēdzas bez auto pilota.Reiz šeit bija straumes , kas filtrēja saules gaismu...
Jā, lēts ir šis kino ar laimīgām beigām...
Ar noklusētu frāzi sadeg tavs ekrāns.

Vainagi , lāsmainās mutes:
sāpes, kas parādās, uzplaukst !

Tās ir lielas ceļojošas puķes, mūžam ziedošas puķes, kas vienmēr zaļos pār pasauli...

Aizvelc aizskarus un neiededz gaismu-
Ir vakars uz manas SALAS.

Pilsēta kā pārplīsis augonis aizplūst uz jūru....

man laikam drīz benzīna nebūs
tev arī ir tukšas kannas
un bezdibeņos grimstu kur jūs
dedzināt sveces uz porcelāna vannas
pilnīgi piekrītu deputātu melīgajām runām
un saprotoši purinu matus no augšas uz leju
mēs Dieva plaukstā kā kapeikas zumam
inkasatori piebrauc.es eju.

*AJEZD

Būtne, kura spētu novērot mūsu pasauli, bet dzīvotu kādā citā, varētu smieties par zinātni un par mašīnām, kas mums šķiet brīnišķīgas. Šī būtne apjēgtu, ka zinātne soļo no vienām kļūdām pie citām, ka mašīna paralizē rokas un dvēseli. Bet tā nevarētu smieties par dzeju, jo dzeja nepakļaujas analīzei un, ja man ir pārliecība, ka dzeja ir nepieciešama, es vienmēr domāju, kam.

tas tev mana aizmirstā ikdiena*

Žokļi raustās
kā dīzeļa motors
atmiņas atmiņas atmiņas
aizmirst aizmirst aizmirsties
pieplakt tuvāk asfaltam
ar galvu sisties pret vēju
cerēt cerēt cerēt
saprast aprast aprakt
spļaut ārā melnās domas
kā dūmus
un piebāzt sevi ar cilvēkiem
draudzēties koķetēt sasmaidīties
ka tikai varu nopūsties
atpūsties atgulties nomirt

chimney*

come
my smashed
chinking heart
which is full with iron
sun over my house
and days
go and- don't look back !
i am turning into shadow
on my -roof

trakos vakaros kā šis

nemaz nejūtu likteņa līnijas
arī pieskaroties pie rokas
neredzu, kas notiks šovakar
tādas jocīgas pasaku mokas

bisektrise*

kaut ko esmu aizmirsusi izdarīt
droši vien vēlāk atcerēšos
vai arī kāds man to pateiks no rīta
pateiks vēlreiz lai neizdzēšos
kaut ko esmu aizmirsusi uzrakstīt
visu dienu kā tukšām rokām
kā bez lietussarga skriešus no tevis
cauri kapiem mājup pa tumsu
kāpēc atmiņas nenomirst rakstos
kāpēc tās aiziet tik klusu?

TIEŠI CENTRĀ

Dārza vārtiņi atveras,
kā pakļāvīga lapaspuse.
Pie kuras kāda bieža dievbijība griežas ar vaicājumu,
un nav vairs laika kavēties ar acīm lietās,
kuras jau precīzi iespiedušās atmiņā.
Es pazīstu gan ieradumus, gan dvēseles.
Man nevajag nedz vārdu, nedz viltus tiesības!
Esmu labi pazīstama visam, kas ir ap mani,
un visiem zināmas gan manas skumjas, gan vājums.
Tas ir mūsu visgrūtākais kāpums
un tādi mēs reiz stāsimies Dieva priekšā-
nevis kā elki vai uzvarētāji,
bet gan vienkārši ņemti pretī
kā daļa šīs tiešamības
kā akmeņi un koki.

Vasara*

Klusu -pustumsā... Klausoties patīkamu mūziku, es ticu brīvībai, kas mani aplenc. Tikai tur, kur es to zinu! Smeldzošā melodijā man acīs sariešas asaras, ko slēpju ar melnām brillēm uz acīm!

Galva griežas un visām debess pusēm, lai vērotu , kas notiks...
Bet prāts turpina smieties - tieši šonakt es gulēšu zīdaiņa miegā!
Lēnā blūza pavadījumā es TEVI uzlūgšu uz deju ...
Šoreiz bez tukšiem angāriem un baznīcu klusajiem zvaniem, es pavadīšu tevi vasarā...

TRULI RAUGOTIES NEKĀDĀ PUNKTĀ UN DOMĀJOT NEKO

Vispār man iet labi. "Labi" ir relatīvs apzīmējums . Gluži kā solistiem - viss ir relatīvs. Viss grīļojas, ļogās, bet nesabrūk. Ar laiku...
Viss slēpjas apburošos daudzpunktos. Kaut es klusumu uzrakstīt spētu. Nu ja. Nevaru iztikt bez citātiem. It īpaši situācijās , kad vārdi neveidojas - tie pulsē kaut kur manās sviedrainajās rokās. Tad tikai citāti spēj glābt mani.
Es vēlētos atvadīties . Šoreiz kadā puspamestā aerodromā. Starp aukstiem lidmašīnu purniem un apgrieztiem spārniem, sarūsējušām šasijām , starp kurām rēgojas uzblīdusi riepu gumija. Un milzīgs nelīdzens asfalta tuksnesis ar neizprotamām baltām raustītām līnijām , kas izskatās pēc kādas slepenas pilsētas plāna.

to dēvē par MĪLESTĪBU

Pēc tam kad filozofija ir izrietējusi no sāpēm , lai gan likt tai izrietēt no laimes. Atjaunot mīlestību pasaulē, kur valda absurds - tas ir tāpat kā atjaunot visdedzinošānās un iznīcinošākās cilvēciskās jūtas. Bet nav nozīmīga sprieduma , ko atliecināt uz ilgstošu mīlestību [uz šīs zemes] uz uz to , kas tāda nav. Uzticīga mīlestība - cilvēkam ir veids , cik iespējams , uzturēt labāko no sevis paša. Ar to uzticības vērtība pieaug. Bet sī mīlestība ir ārpus mūžīgā. Cilvēks realizējas tikai mīlestībā , tāpēc aiz mirdzošas formas viņš tur atrod savas situācijas, kam nav nākotnes .
Es redzu iebildumu tajā visā : es nekad neesmu mīlējusi . Lai nu paliek...

Ja Kalns nenāk pie Muhameda , Muhameds vēsā mierā dodas pie
kalna, uzrāpjas augšā un secina - kalna galā viss labāk redzams.

Vienu brīdi televīzora ekrānā pātrūkst bildīšu ķēde, un es ieraugu tikai savu atspulgu , iekodušos marinētā gruķī, blenžot man taisni acīs. Pagriežos pretī nākamajam ekrānam , kas pieder datoram, un to aizsprostojuši ūdensaugi, tā dēvētais ekrānsaudētājs, nekad neesmu sapratusi kam īsti vajadzīgs, kas mūždien atgādina , ka es jau 15 minūtes neesmu pieskārusies tastatūrai.
Kad ieslēdzu datoru , man pretī raugās mans atspulgs , un ir grūti aptvert , ka šo personu vajadzētu apskaut, bet man aiz muguras it kā sajūsminoties par pēdējiem akordiem , aplaudē žalūzijas...

Bērnības piliens

Vecāku guļamistabā pie spoguļa stāvēja iesārta gliemežnīca.
Pielavījos uz pirkstgaliem un piegrūdu to pie auss.
Gribēju vienreiz pieķert, ka tā neskumst pēc vienmērīgām šalkām. Lai arī biju maza , tomēr zināju , ka , pat ja kādu mīl ļoti , ļoti, reizēm gadās to aizmirst....